Sociālā drošība ES

03.03.2015.  |   Drukas versija

Lai nodrošinātu iedzīvotājiem tiesības uz sociālo drošību (sociālajiem pabalstiem un valsts apmaksāto veselības aprūpi), pārceļoties uz dzīvi citā Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – ES) dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas (turpmāk – EEZ) dalībvalstī vai Šveices Konfederācijā (turpmāk – Šveice) vai tur atrodoties sakarā ar nodarbinātību vai ceļojot, ir izstrādāta ES tiesību akti, kas koordinē visu ES, EEZ dalībvalstu (Norvēģija, Islande, Lihtenšteina) un Šveices dažādās sociālās drošības sistēmas.

2010.gada 1.maijā stājas spēkā jauna un uzlabota 2004.gada 29.aprīlī Eiropas Parlamenta un Padomes pieņemtā Regula Nr.883/2004 par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu (turpmāk – Regula Nr.883/2004) un 2009.gada 16.septembrī pieņemtā Regula Nr.987/2009, kas nosaka Regulas Nr.883/2004 piemērošanas kārtību.

Regulas, kuras stājās spēkā 1.maijā, aizstāj Padomes Regulu (EEK) Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas dalībvalstu teritorijā (turpmāk – Regula Nr.1408/71) un Padomes Regulu (EEK) Nr.574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas dalībvalstīs saskaņā ar kuru nosacījumiem Latvija kā ES dalībvalsts no 2004.gada 1.maija nodrošināja sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu.

Jauna regulējuma noteikšana bija nepieciešama ņemot vērā, ka laika gaitā, vairākkārt veicot grozījumus Regulā Nr.1408/71 sakarā ar izmaiņām gan ES līmenī, gan dalībvalstu tiesību aktos, sociālās drošības sistēmu koordinācijas noteikumi bija kļuvuši sarežģīti un neskaidri.

Jaunā regulējuma mērķis ir uzlabot sociālās drošības sistēmu koordināciju praksē, stiprināt sadarbību un uzlabot datu apmaiņas metodes starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Regulējuma mērķis ir arī skaidri definēt visu regulas ieviešanā iesaistīto pušu tiesības un pienākumus, tādējādi aizsargājot sociālā nodrošinājuma tiesības personai, kas pārceļas uz dzīvi citā dalībvalstī.

Šis regulējums joprojām ir instruments, kuram ir koordinējoša loma. Regulējumu mērķis ir noteikt dalībvalstu normatīvo aktu piemērošanas kārtību dažādos gadījumos. Kopumā ar jaunā regulējuma spēkā stāšanos tiks radīti labvēlīgāki apstākļi personu tiesību īstenošanai uz brīvu pārvietošanos dalībvalstīs.

Turklāt, piemērojot jauno regulējumu, ES dalībvalstis izmantos jauna parauga dokumentus, kas apliecina tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus citā dalībvalstī (vienota parauga dokuments, kas tiek atpazīts ikvienā ES dalībvalstī un kas nav jātulko):

  • S 1 veidlapa „Apliecinājums tiesībām saņemt veselības aprūpi" veidlapa aizstās šādas veidlapas:

1) E 106 veidlapu „Apliecība par tādu personu tiesībām uz slimības un maternitātes pabalstiem pakalpojumu veidā, kuras dzīvo valstī, kas nav kompetentā valsts";

2) E 109 veidlapu „Apliecība apdrošinātās personas ģimenes locekļu reģistrēšanai un uzskaitījumu atjaunināšanai";

3) E 120 veidlapu „Apliecība par tiesībām saņemt pabalstus pakalpojumu veidā pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem";

4) E 121 veidlapu „Izziņa par pensionāru un viņu ģimenes locekļu reģistrāciju un sarakstu atjaunināšanu".

 

  • S 2 veidlapa „Apliecinājums tiesībām uz plānveida veselības aprūpi" Reģistrācija veselības aprūpes nodrošinājumam" veidlapa aizstās E 112 veidlapu „Apliecība par tiesību saglabāšanu attiecībā uz slimības un maternitātes pabalstiem, kurus patlaban piešķir”. Šī veidlapa dod tiesības saņemt veidlapā norādīto veselības aprūpes pakalpojumu konkrētā ārstniecības iestādē citā dalībvalstī.
  • S 3 veidlapa „Apliecinājums tiesībām uz veselības aprūpi pensionētam pierobežu darbiniekam valstī, kurā iepriekš bija nodarbināts", kas nodrošinās personai valstī, kurā pēdējo reizi veikta darbība nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, tiesības saņemt tādus veselības aprūpes pakalpojumus, kas ir nepieciešami tādas ārstēšanas turpināšanai, kas uzsākta minētajā dalībvalstī (iepriekš tiesības pabeigt ārstēšanos, kas tiesiski uzsākta vienā dalībvalstī, nebija paredzēta gadījumā, ja mainās dalībvalsts, kas ir atbildīga par izdevumu segšanu par veselības aprūpes pakalpojumiem).
  • Eiropas veselības apdrošināšanas kartes (kas dod tiesības saņemt neatliekamo vai nepieciešamo medicīnisko palīdzību, īslaicīgi uzturoties citā dalībvalstī) forma netiek mainīta. Tomēr, attiecībā uz Eiropas veselības apdrošināšanas karšu izsniegšanu ir mainījies tas, ka pensionāriem un apdrošināto personu ģimenes locekļiem (kam šobrīd ir izsniegta E 121 veidlapa vai E 109 veidlapa) turpmāk Eiropas veselības apdrošināšanas karti pienākums būs izsniegt nevis dzīvesvietas dalībvalstij, bet tās valsts kompetentajai iestādei, kura ir izsniegusi veidlapu par pakalpojumu nodrošināšanu citā dalībvalstī.

Tā kā nozīmīgs efektīvas tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizāciju aspekts ir informācijas aprite starp kompetentajām institūcijām (jo ievērojami paātrinās jautājuma izlemšanu par pabalstu piešķiršanu), tad ar jauno regulējumu ir noteikta ES/EEZ dalībvalstu pāreja uz elektronisku informācijas apmaiņu, kas dalībvalstīm pilnībā ir jānodrošina līdz 2012.gada 1.maijam.

Norvēģija, Lihtenšteina, Islande un Šveice piemēros Regulu Nr.883/2004 pēc attiecīga līguma noslēgšanas ar ES par jauno tiesību aktu piemērošanu. Līdz tam attiecībā uz šīm valstīm kompetentās institūcijas turpinās piemērot Regulas Nr.1408/71 nosacījumus.

Svarīgi!                                                                                                                                                                   

Norvēģijā, Lihtenšteinā, Islandē un Šveicē veidlapas E 106, E 109, E 112, E 120 un E 121 joprojām ir derīgas!

Atgādinām, ka Latvijā ir divas kompetentās institūcijas, kas nodrošina pakalpojumu piešķiršanu saskaņā ar Regulu Nr.1408/71 (no 2010.gada 1.maija saskaņā ar Regulu Nr.883/2004): Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra un Nacionālais veselības dienests.